Pseudepigrapha parasti ir datēta ar Otrā tempļa un agrīnā kristiešu periodu, apmēram 200. gadu p.m.ē. līdz 200. g. p.m.ē. Lai gan pats termins ir cēlies no grieķu valodas nozīmes 'nepatiesi piedēvēts', pseidepigrāfisku tekstu funkcija ir sarežģītāka nekā tā, kas mūsdienu sabiedrībā būtu vienkārši viltojums.
No kurienes radās pseidepigrāfs?
Pseudepigrapha nāk no grieķu lietvārda, kas apzīmē rakstus ar nepatiesu virsrakstu vai nosaukumu; tomēr mūsdienu dialogā par agrīno kristietību un jūdaismu tas ir ticis apzīmēts nekanoniski raksti (t.i., Ījaba testaments, 1. Ēnoha vēstule, Aristea vēstule) saskaņā ar protestantu Bībeles kanonu.
Vai Bībelē ir pseidepigrāfs?
pseudepigrapha, Bībeles literatūrā, darbs, kas ietekmē Bībeles stilu un parasti ar viltu piedēvē autorību kādam Bībeles tēlam. Pseidepigrāfi nav iekļauti nevienā kanonā.
Kāda ir atšķirība starp apokrifu un pseidepigrāfu?
Apokrifi paši par sevi ir ārpus ebreju Bībeles, kurus neuzskata par dievišķu iedvesmu, bet uzskata, ka ticīgie tos ir vērts pētīt. Pseudepigrapha ir viltus darbi, ko šķietami rakstījusi Bībeles personība. Deiterokanoniskie darbi ir tie, kas ir pieņemti vienā kanonā, bet ne visos.
Ko Bībelē nozīmē vārds pseudepigrapha?
Bībeles pētījumos pseidepigrāfs attiecas uz jo īpaši uz darbiem, kurus it kā rakstījuši ievērojamas autoritātes Vecajā un Jaunajā Derībā vai personas, kas iesaistītas ebreju vai kristiešu reliģiskajā izpētē vai vēsturē… Piemērs tekstam, kas ir gan apokrifs, gan pseidepigrāfisks, ir Zālamana odas.
